Stājās spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2014/67/ES, kas regulē darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, savukārt 09.06.2016. spēkā stājušies ar direktīvu saistīti grozījumi Darba likumā (DL), kas nosaka darba devēja pienākumus, nosūtot darbinieku veikt darbu Latvijā, kā arī, nosūtot darbinieku veikt darbu ārpus Latvijas.
Ar grozījumiem DL pārņemtas Direktīva 2014/67/ES par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes regulu Nr.1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (direktīva 2014/67/ES) normas.
Jaunā redakcijā izteikts DL 14.pants, kas regulē vispārīgos ar darbinieku nosūtīšanu saistītos jautājumus. Tāpat DL papildināts ar 14.1pantu, kas nosaka darba devēja pienākumus, nosūtot darbinieku veikt darbu Latvijā, un 14.2pantu, kas paredz darba devēja pienākumus, nosūtot darbinieku veikt darbu ārpus Latvijas.
Darbinieku nosūtīšana veikt darbu Latvijā
DL 14.1pants paredz, ka turpmāk darba devējiem, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, informācija Valsts darba inspekcijai (VDI) ir jāsniedz valsts, t.i., latviešu valodā.
Papildināta arī norādāmā informācija: darba devējam – fiziskai personai - būs jānorāda savs vārds, uzvārds un adrese, kā arī cita kontaktinformācija, bet darba devējam – juridiskai personai – būs jānorāda nosaukums (firma), reģistrācijas numurs, adrese un cita kontaktinformācija. Tādējādi VDI varēs skaidri identificēt darba devēju un nepieciešamības gadījumā ar to sazināties.
Lai sniegtu vairāk informācijas par darbinieku nosūtīšanas gadījumu, darba devējam būs jānorāda arī pakalpojuma veids, kas pamato darbinieku nosūtīšanu, kā arī darba uzsākšanas un pabeigšanas laiks.
Līdz šim darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, bija pienākums informēt VDI par savu pārstāvi Latvijā, kas ir pilnvarots pārstāvēt darba devēju Latvijas valsts iestādēs un tiesā. Turpmāk darba devējam VDI būs jāsniedz informācija arī par savu pārstāvi, pie kura darba koplīguma puses (arodbiedrības, darbinieku pilnvarotie pārstāvji vai darba devēju organizācijas vai apvienības pārstāvji) var vērsties nolūkā uzsākt koplīguma noslēgšanas sarunas atbilstoši DL. Likums paredz, ka šāda persona var arī pastāvīgi neatrasties Latvijā, tomēr tai ir jābūt pieejamai pēc koplīguma pušu saprātīga un pamatota pieprasījuma un jāiesaistās sarunās. Ar šāda noteikuma ieviešanu plānots atvieglot koplīguma pušu komunikāciju ar nosūtīto darbinieku darba devēju.
Tāpat ar mērķi nodrošināt efektīvāku VDI pārbaužu veikšanu, noteikts darba devēja pienākums nodrošināt vairāku dokumentu (darba līgumu, darba laika uzskaites dokumentu, darba samaksas aprēķinu un darba samaksas izmaksu apliecinošo dokumentu) glabāšanu un uzrādīšanu uzraudzības un kontroles institūcijām. Tā kā atsevišķos gadījumos uzraudzības un kontroles institūcijām var rasties nepieciešamība veikt pārbaudes arī pēc darbinieku nosūtīšanas beigām, darba devējam ir pienākums nodrošināt šo dokumentu uzrādīšanu uzraudzības un kontroles institūcijām 2 gadus pēc darbinieka nosūtīšanas perioda beigām.
Darbinieku nosūtīšana veikt darbu ārpus Latvijas
Lai Latvijas darba devējiem būtu skaidrāki darbinieku nosūtīšanas principi, DL papildināts ar 14.2pantu, kas nosaka darba devēja pienākumus, nosūtot darbinieku veikt darbu ārpus Latvijas.
Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā valstī, ir pienākums nosūtītajam darbiniekam nodrošināt nodarbinātības noteikumu izpildi un darba apstākļus atbilstoši attiecīgās valsts, uz kuru darbinieks nosūtīts veikt darbu, normatīvajiem aktiem vai darba koplīgumiem, tostarp jāievēro arī tie noteikumi, kas regulē minimālo darba algas likmi.
Tāpat DL uzsvērts darba devēja pienākums ievērot un izpildīt tās valsts administratīvās prasības un pakļauties uzraudzības un kontroles institūciju prasībām, uz kuru darbinieks nosūtīts.
Tā kā darbinieka nosūtīšana ir uzskatāma par specifisku komandējuma veidu, darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu ārpus Latvijas, ir jāpiemēro Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas reglamentē komandējuma izdevumu atlīdzināšanu - MK noteikumi Nr.969 ''Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi''.
Vienlaikus likumā tiek ietverti arī direktīvā 2014/67/ES noteiktie principi, proti:
- to, vai komandējuma dienas naudu uzskata par daļu no minimālās algas, nosaka atbilstoši tās valsts regulējumam, uz kuru darbinieks tiek nosūtīts;
- cita atlīdzība, kas saistīta ar faktisko izdevumu segšanu, piemēram, ceļa, dzīvošanas vai uzturēšanās izdevumi, netiek uzskatīti par minimālās algas likmes daļu.
Atbildība par darba samaksas izmaksu
Grozījumi DL ievieš jaunu regulējumu (75.2pants) attiecībā uz darbuzņēmēja (personas, kas tieši ir nodevusi pilnīgu vai daļēju līgumsaistību izpildi) atbildību par darba samaksas izmaksu darbinieku nosūtīšanas gadījumos, kas notiek, lai veiktu būvdarbus saistībā ar ēku būvniecību vai specializētos būvdarbus.
DL noteikts, ka gadījumā, ja darba devējs, kuram kā apakšuzņēmējam ir nodota pilnīga vai daļēja līgumsaistību izpilde, nav darba līgumā vai koplīgumā noteiktā laikā izpildījis savu pienākumu izmaksāt darba samaksu darbiniekam, tad šim darbiniekam ir tiesības prasīt neizmaksātās darba samaksas izmaksu no personas, kura darba devējam ir tieši nodevusi šo līgumsaistību izpildi. Šādā gadījumā darbinieks var prasīt darba samaksas izmaksu minimālās darba algas likmes apmērā, kas noteikta tās valsts normatīvajos aktos vai vispārsaistošos koplīgumos, uz kuru darbinieks ir nosūtīts veikt darbu.
